Vienojoties par sadarbību, ir būtiski izprast sadarbības būtību un piemērotāko sadarbības veidu. Sadarbības veidi var būtiski atšķirties atkarībā no izvēlētā līguma veida un saistībām, ko abas līguma puses ar līgumu uzņemas. Šajā rakstā apskatīti būtiskākie aspekti darba attiecību nošķiršanai no uzņēmuma līguma attiecībām, kā arī skarts jautājums par to, kas var būt darbuzņēmējs uzņēmuma līgumā.
Darba vai uzņēmuma līguma attiecības
Darba attiecības raksturo to ilgtermiņa daba, kas ietver pastāvīgus pienākumus starp līguma pusēm, piemēram, regulāri pildīt darbu un saņemt atalgojumu. Darba līgums nav paredzēts vienreizējiem darbiem, bet gan pastāvīgai sadarbībai, kur darbinieks piedāvā savu darbaspēku un darba devējs – atlīdzību par paveikto darbu ilgstošā laika periodā.
Uzņēmuma līguma attiecības tiek nodibinātas, ja ir nepieciešams veikt konkrētus uzdevumus vai sniegt pakalpojumus, piemēram, izgatavot kādu konkrētu priekšmetu vai organizēt kādu pasākumu. Šis darbs tiek veikts, izmantojot darbuzņēmēja instrumentus un resursus. Uzņēmuma līgums ir vērsts uz konkrēta rezultāta sasniegšanu un atlīdzības saņemšanu par to, nevis uz pastāvīgu darbu.
Abām līguma pusēm ir svarīgi spēt nošķirt dažādos sadarbības veidus, jo katrai pusei no tiem rodas atšķirīgas tiesības un pienākumi, un katrs sadarbības veids ļauj piemērot atšķirīgus noteikumus attiecīgajos līgumos. Būtiskākās atšķirības starp noteikumiem, kas attiecas uz darba līgumu un uzņēmuma līgumu, ir akcentētas tālāk esošajā tabulā.
| Darba līgums | Uzņēmuma līgums | |
|---|---|---|
| Normatīvais regulējums | Darba likums | Civillikums |
| Puses | Darba devējs un darbinieks (var būt tikai fiziska persona) | Pasūtītājs un darbuzņēmējs (var būt kā fiziska, tā juridiska persona) |
| Pakļautība | Darbinieks ievēro darba devējs iekšējos noteikumus un rīkojumus | Pasūtītāja iekšējie noteikumi un rīkojumi nav saistoši darbuzņēmējam |
| Darba vieta | Darbinieks veic darbu vietā, ko nodrošina darba devējs, ar darba devēja instrumentiem un materiāliem | Darbuzņēmējs veic darbu ar saviem instrumentiem un materiāliem, pasūtītājam nav jānodrošina darba vieta darbuzņēmējam |
| Atlīdzība | Darbinieks saņem ikmēneša algu | Darbuzņēmējs saņem nolīgto atlīdzību par paveikto darbu |
| Darba laiks | Darbinieks strādā noteiktu stundu skaitu | Darbuzņēmēju nesaista pasūtītāja darba laika organizācija |
| Garantijas | Darbiniekam ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, atlaišanas pabalstu, darba koplīgumu, apmācībām un citām darba devēja nodrošinātām garantijām | Pasūtītājs nenodrošina darbuzņēmējam sociālās vai cita veida garantijas |
| Termiņš | Darba līgumu slēdz uz nenoteiktu laiku (noteikts laiks ir pieļaujams tikai Darba likumā noteiktos gadījumos) | Uzņēmuma līgumu slēdz uz noteiktu laiku vai uz laiku līdz ir izpildīts uzdotais uzdevums |
| Nodokļi | Nodokļi tiek ieturēti no darba algas, nodokļu samaksu veic darba devējs | Darbuzņēmējs reģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējs vai individuālais komersants un pats veic nodokļu maksājumus |
Ir svarīgi atzīmēt, ka atšķirību starp abu veidu līgumiem nosaka nevis to nosaukums, bet gan saturs – noteikumi un saistības, par kurām puses ir vienojušās. Tas nozīmē, ka līgums, kas ir par pastāvīgu darbu, fiksētu mēnešalgu, noteiktu darba grafiku un sociālajām garantijām, var nodibināt darba attiecības pat tad, ja līgums tiek nosauks “Uzņēmuma līgums”.
Kopumā darba līguma mērķis ir veidot ilgtermiņa sadarbību un strukturētu darba vidi, savukārt, uzņēmuma līgums paredz lielāku elastību, koncentrējoties uz konkrētiem uzdevumiem vai rezultātiem. Ievērojot šīs atšķirības, puses var pieņemt pārdomātus lēmumus un veidot tādu sadarbības modeli, kas atbilst abu vēlmēm un vajadzībām.
Darbuzņēmēji – saimnieciskās darbības veicēji
Darbuzņēmējs uzņēmuma līgumā var būt kā fiziska, tā juridiska persona. Tomēr, ja fiziska persona vēlas veikt saimniecisko darbību, tai ir jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu maksātājam – saimnieciskās darbības veicējam. Šādu statusu persona var iegūt, kļūstot par pašnodarbināto vai individuālo komersantu. Katrs no minētajiem statusiem saistās ar specifiskiem pienākumiem un no tā izrietošajām sekām, īpaši attiecībā uz nodokļu un sociālās apdrošināšanas prasībām.
Pašnodarbinātas personas statusu var iegūt, reģistrējot saimniecisko darbību Valsts ieņēmumu dienestā. Tomēr šāda reģistrācija ir obligāta, ja izpildās vismaz viens no šiem kritērijiem:
- darījumi ir regulāri un sistemātiski – 3 un vairāk darījumi gadā vai 5 un vairāk darījumi 3 gados;
- ieņēmumi no darījuma pārsniedz 14 229 eiro gadā;
- darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību.
Individuālais komersants ir fiziska persona, kas veic saimniecisko darbību un to ir reģistrējusi komercreģistrā. Reģistrācijas komercreģistrā ir obligāta, ja izpildās vismaz viens no šiem kritērijiem:
- ja gada apgrozījums no saimnieciskās darbības pārsniedz 284 600 eiro;
- ja saimnieciskā darbība atbilst komercaģenta vai māklera darbībai;
- ja saimnieciskā darbība atbilst abiem šiem kritērijiem:
- gada apgrozījums no saimnieciskās darbības pārsniedz 28 500 eiro;
- saimnieciskajai darbībai vienlaikus nodarbina vairāk nekā piecus darbiniekus.
Atšķirība starp pašnodarbināto personu un individuālo komersantu lielā mērā ir atkarīga no saimnieciskās darbības mēroga un rakstura. Ja pašnodarbinātās personas saimnieciskā darbība attīstās un tās gada apgrozījums pārsniedz 284 600 eiro vai tajā ir nodarbināti vismaz pieci darbinieki un gada apgrozījums pārsniedz 28 500 eiro, pašnodarbinātajam ir likumā noteikts pienākums reģistrēties kā individuālajam komersantam. Šāda reģistrācija saistās ar papildu pienākumiem un nodrošina, ka personas saimnieciskās darbības organizācija atbilst standartiem, kas noteikti apjomīgākai saimnieciskajai darbībai.
